īstenībā arī, kas jauns domē, kas jauns pagrabā, pilī, metro tunelī, baznīcā, muzejā, telpās, kas parasti ir plašākai publikai slēgtas. Tāds tas kultūras mantojuma koncepts – divas dienas gadā plašākai publikai parādīt kā izskatās ēkas no iekšpuses un uz āru izvest procesus, kas ikdienā paliek slēpti, par kuriem dažkārt vispār nav ne jausmas, ka tie pastāv.
Tā nu vakar biju Bibliotheque nationale de France, kur ne tikai rādīja kā restaurēt grāmatas, bet arī dažādas jaunās tehnoloģijas, kas palīdz saglabāt datus vai vienkārši atvieglo meklēšanu. Piemēram, Aibo, ko cilvēki metās glaudīt un bužināt kā īstu suni, ir ārkārtīgi praktisks self-learn artificial intelligence robota piemērs, kas šobrīd saprot angliski un japāniski, bet nākotnē spēs atpazīt da jebkādu valodu, kādā ar to runās, un sniegt atbildes. Tāda tā mūsdienu bibliotēka un datu nesēji, kas saka vau un ņurd, kad pakasa aiz auss.
Bet ja mazliet prom no augstām tehnoloģijām, pilnīgi cita pasaule ir grāmatu restaurācija, kas ir smalks roku darbs. Kāda dāma, kas nodarbojas ar bibliotēkas lietu iekastošanu (katra vienība tiek likta sev pielāgotā kastē) teica, ka šis darbs sākts jau pirms 14 gadiem un vēl ir kilometriem grāmatu, kas jāsaliek kastēs. Respektīvi, šī joma krīzi nepazīst.
Un vispār, bibliotēka diezgan iespaidīga.
365 dienas 
Komentēt