velolove

Man vienmēr tik ļoti bija gribējies pa Rīgu braukt ar riteni, bet mūždien bija bail, ka nospers un vispār baigi tāli bija jāminās – 50 minūtes tomēr nav saprātīgs laiks. Tolaik dzīvoju Mežciemā, Biķernieku mežs bija kā tāda Polija autobusa ceļā uz Eiropu. Tā nu mums tur nekas prātīgs nesanāca. Savukārt Parīzē gan riteņoju bieži, bet arī nekādu baiļu, kur pieķēdēt, ar ko, jo lietoju pilsētas riteņu sistēmu. Kaut kas līdzīgs airboltika riteņiem pie viesnīcas Latvija tikai krietni vairāk vietās, nu gandrīz ik pa pārsimt metriem, un ļoti lēti – 29 eiro gadā un brauc, cik uziet. Pie tam jebkurā brīdī varu paķert riteni un noparkot to kur vien sirds vēlas.

Neteiktu, ka Parīzes satiksme ir tā draudzīgāka kādam, kas ar to nav piedzimis, bet ņemot vērā, ka pilsēta dikti pretendē uz velo draudzīgas statusu, ir daudz speciālo ceļu riteņbraucējiem, kur netraucē neviens izņemot urlas uz mopēdiem (jā, arī Parīzē ir urlas), vai arī minamies pa autobusa joslu, kur teorētiski vajadzētu būt tikai velo, autobusiem un takšiem, bet bieži vien ir kāds ķēms noparkojies.

Kamēr lāsteka pie deguna nav, braukšu.