velolove

12 10 2010

Man vienmēr tik ļoti bija gribējies pa Rīgu braukt ar riteni, bet mūždien bija bail, ka nospers un vispār baigi tāli bija jāminās – 50 minūtes tomēr nav saprātīgs laiks. Tolaik dzīvoju Mežciemā, Biķernieku mežs bija kā tāda Polija autobusa ceļā uz Eiropu. Tā nu mums tur nekas prātīgs nesanāca. Savukārt Parīzē gan riteņoju bieži, bet arī nekādu baiļu, kur pieķēdēt, ar ko, jo lietoju pilsētas riteņu sistēmu. Kaut kas līdzīgs airboltika riteņiem pie viesnīcas Latvija tikai krietni vairāk vietās, nu gandrīz ik pa pārsimt metriem, un ļoti lēti – 29 eiro gadā un brauc, cik uziet. Pie tam jebkurā brīdī varu paķert riteni un noparkot to kur vien sirds vēlas.

Neteiktu, ka Parīzes satiksme ir tā draudzīgāka kādam, kas ar to nav piedzimis, bet ņemot vērā, ka pilsēta dikti pretendē uz velo draudzīgas statusu, ir daudz speciālo ceļu riteņbraucējiem, kur netraucē neviens izņemot urlas uz mopēdiem (jā, arī Parīzē ir urlas), vai arī minamies pa autobusa joslu, kur teorētiski vajadzētu būt tikai velo, autobusiem un takšiem, bet bieži vien ir kāds ķēms noparkojies.

Kamēr lāsteka pie deguna nav, braukšu.





Lasītprieks Parīzē

1 10 2010

Tā ir pilnīga nejaušība, ka jau otrais raksts pēc kārtas par bibliotēku. Bet kā lai klusēju, ja pirmo reizi mūžā bibliotēka manī izraisa totālu sajūsmu un vēlmi tur doties atkal un atkal. Bibliotēkas kā reizi bija vietas, kur mani sasodīti nepatika iet – sasmacis gaiss, nepietiekams apgaismojums, bibliotekāres-policisti, čīkstoša grīda, šaurība, diemžēl tā tas ir joprojām simtos un simtos bibliotēku. Ne šajā, kur biju vakar.

Médiathèque Marguerite Duras man parādīja, ka var būt arī savādāk. Kaudzēm grāmatu, no vecākām līdz pilnīgi svaigām, no matemātikas līdz ceļojumiem, no žurnāliem līdz komiksiem, no mūzikas CD līdz filmu DVD. Grāmatas cilvēkiem, kas nevar salasīt sīkus burtus, speciāli datori lasīšanai neredzīgajiem vai vājredzīgajiem. Plašums, gaišums, lampas, klubkrēsli, spēļu laukums bērniem, lifts tiem, kas nevar kāpt, datori ar pieeju internetam, sasodīta vēlme lasīt.

Un ūbertehnoloģija, lai paņemtu grāmatas – pieejot pie speciāla datora, sākumā dators nolasa strīpukodu no lasītāja kartes, tālāk katra grāmata jāuzliek uz elektroniskas paletes, kas nolasa, kas tas ir un piefiksē, kad visas grāmatas ir noskanētas, tiek izdrukāts čeks – ko esi paņēmis un kad jāatdod atpakaļ. Un viss, mājās lasīt!

Onkuļi un tantes turpat pāršķirsta jaunāko presi, jaunieši pilda mājas darbus, čalīši skatās komiksus. Tas viss ir Parīzē, protams, tas viss maksā naudu un nodokļu maksātāji par to ir samaksājuši. Toties nomaksājot visos tos vājprātīgos nodokļus parīziešiem ir tādas bibliotēkas, baseins maksā 2,4E par reizi, ir Paris plages, ir pilsētas riteņi Velib un, un.

Cerot, ka arī Latvijā kādreiz tas viss būs.

Tās divas grāmatu kaudzītes ir mans vakardienas guvums






kas jauns bibliotēkā?

20 09 2010

īstenībā arī, kas jauns domē, kas jauns pagrabā, pilī, metro tunelī, baznīcā, muzejā, telpās, kas parasti ir plašākai publikai slēgtas. Tāds tas kultūras mantojuma koncepts – divas dienas gadā plašākai publikai parādīt kā izskatās ēkas no iekšpuses un uz āru izvest procesus, kas ikdienā paliek slēpti, par kuriem dažkārt vispār nav ne jausmas, ka tie pastāv.

Tā nu vakar biju Bibliotheque nationale de France, kur ne tikai rādīja kā restaurēt grāmatas, bet arī dažādas jaunās tehnoloģijas, kas palīdz saglabāt datus vai vienkārši atvieglo meklēšanu. Piemēram, Aibo, ko cilvēki metās glaudīt un bužināt kā īstu suni, ir ārkārtīgi praktisks self-learn artificial intelligence robota piemērs, kas šobrīd saprot angliski un japāniski, bet nākotnē spēs atpazīt da jebkādu valodu, kādā ar to runās, un sniegt atbildes. Tāda tā mūsdienu bibliotēka un datu nesēji, kas saka vau un ņurd, kad pakasa aiz auss.

Bet ja mazliet prom no augstām tehnoloģijām, pilnīgi cita pasaule ir grāmatu restaurācija, kas ir smalks roku darbs. Kāda dāma, kas nodarbojas ar bibliotēkas lietu iekastošanu (katra vienība tiek likta sev pielāgotā kastē) teica, ka šis darbs sākts jau pirms 14 gadiem un vēl ir kilometriem grāmatu, kas jāsaliek kastēs. Respektīvi, šī joma krīzi nepazīst.

Un vispār, bibliotēka diezgan iespaidīga.





Weekend escape

22 06 2009

Organizacija, kura es sobrid stradaju ir NVO, kas nodarbojas ar neformalo izglitibu. Skoleniem (15-20 g.v.) tiek piedavatas apmacibas anglu valoda, datoros, interneta + dazadas raksturu veidojosas nodarbibas. Jasaka uzreiz, ka es nepiekritu virknei seit realizeto aktivitasu un noteikumu (piem, meitenem janogriez mati lidz pleciem), tomer no otras puses lieliski saprotu, ka sada organizacija daudziem ir vieniga iespeja iegut kaut kadu izglitibu. Daudzi no siem jauniesiem na pabeigusi skolu, principa visi nak no nabadzigam gimenem.

Dzives apstakli te ir gana interesanti, pirmaja diena man bija kultursoks par visu – par karstumu, par sanmezglu, par kopmitni. Skola ir vairak ka 40 skolenu (kas uz kopeja fona ir baigi maz, jo Austrumtimora ir ap 600-700 skolenu), un es dzivoju viena telpa ar parejam meitenem. Pa nakti tiek ieslegti 4 ventilatori un tad kaut kada jegaa var tikt, bet vispar ir nezeligi karsti. Tiem, kas pieradusi pie aircon viesnicam te nav ko darit:)

Bet laba zina ir ta, ka laiks iet un pie visa pierod. Ir jau vienalga, ja ir jaiespraucas 1m2 dusaa. Jo skaidrs, ka seit es esmu viena liela baltaa sieviete uz parejo fona:)

Bet par tam brivdienam, ak , ja. Sajas brivdienas es un otra meitene no Lietuvas vienkarsi aizmukam no sis somu pirts pie draugiem – sievietes (pec piederibas indoneziete, pec izglitibas vaciete, pec dzivesvietas australiete), kas uznemusies rupes par vairak ka 10 berniem no Austrumtimoras, kas 1999.g. brivibas cinu laika zaudejusi savus vecakus. Loti jauka sieviete un loti draudzigi un talantigi berni. Pavadijam brivdienas pie viniem – spelejam speles, sarunajamies, skatijamies video par Latviju, Austrumtimoru, Lietuvu, edu beidzot kaut ko, kas nav kiniesu ediens:) Briniskigi atputos personigajos apartamentos, lai atgriestos atpakal pie sava zveru daarza:)

golfs

Pie Melakas Zoo, isteniba tas ir golfa laukums. Tik smuki iztiriti dzungli nav.

melaka from top

Melakas pilseta

dragon fruit

Sis saucas Dragon fruit, garso pec salda kivi. Ir labs.





Datu zagļi maskējas kā Swedbank

23 03 2009

Saņēmu ļoti mistisku e-pastu no Hansabanka  – SwedBank [no-reply@haspabanca.lv]

Bet nebiju gaidījusi, ka būs tik nepievilcīgi noformēts datu zagšanas e-pasts. Jebkurā gadījumā, mammu, tēti, onkuli un omi pabrīdiniet, pārējie paši tiks galā.

 

Dear Valued Customer ,    

On the 17th of March 2009 Hansabanka will change its business name, the new operating name will be Swedbank AS. This move is the last phase in the brand changing process initiated last autumn. In Latvia the bank’s new name will be Swedbank AS and in Lithuania “Swedbank” AB.
       Until the full changes will be made to our system we will require some personal information of every account holder.
      Click here  and complete all the required data.
 Account suspension will be applied if the necessary data will not be completed.

Copyright © 2009 ©Swedbank AB All rights reserved. Designated trademarks and brands are the property of their respective owners





Rīgas satiksmes e-biļete (progress)

16 03 2009

Pirmdienas rīts sākās ar patīkamu pārmaiņu manā trolejbusā. Vienreizējā biļete ir kļuvusi par 3,5cm īsāka.

Godīgi sakot to mierīgi vēl varētu saīsināt par trešdaļu. Vismaz.

rigas satiksmes bilete

/mana biļete, biroja skeneris/





Rīgas satiksme un biļete

5 03 2009

Vai neliekās, ka kaut kā ir par daudz?

Piemēram, papīra.

rs

/mans skenējums/

Uz šādas biļetes protams var veikt lekciju pierakstus un pierakstīt citas noderīgas lietas. Tomēr, vai nebūtu lietderīgāk, ja uz tik garas papīra strēmeles varētu izdrukāt nevis vienu, bet vismaz divas biļetes?

Un papīrs jau nu ar ir bezgala smalks. Ja tā padomā, aiz katras lapeles stāv koks, koks, jā, arī stabi un logi 🙂