Lasītprieks Parīzē

Tā ir pilnīga nejaušība, ka jau otrais raksts pēc kārtas par bibliotēku. Bet kā lai klusēju, ja pirmo reizi mūžā bibliotēka manī izraisa totālu sajūsmu un vēlmi tur doties atkal un atkal. Bibliotēkas kā reizi bija vietas, kur mani sasodīti nepatika iet – sasmacis gaiss, nepietiekams apgaismojums, bibliotekāres-policisti, čīkstoša grīda, šaurība, diemžēl tā tas ir joprojām simtos un simtos bibliotēku. Ne šajā, kur biju vakar.

Médiathèque Marguerite Duras man parādīja, ka var būt arī savādāk. Kaudzēm grāmatu, no vecākām līdz pilnīgi svaigām, no matemātikas līdz ceļojumiem, no žurnāliem līdz komiksiem, no mūzikas CD līdz filmu DVD. Grāmatas cilvēkiem, kas nevar salasīt sīkus burtus, speciāli datori lasīšanai neredzīgajiem vai vājredzīgajiem. Plašums, gaišums, lampas, klubkrēsli, spēļu laukums bērniem, lifts tiem, kas nevar kāpt, datori ar pieeju internetam, sasodīta vēlme lasīt.

Un ūbertehnoloģija, lai paņemtu grāmatas – pieejot pie speciāla datora, sākumā dators nolasa strīpukodu no lasītāja kartes, tālāk katra grāmata jāuzliek uz elektroniskas paletes, kas nolasa, kas tas ir un piefiksē, kad visas grāmatas ir noskanētas, tiek izdrukāts čeks – ko esi paņēmis un kad jāatdod atpakaļ. Un viss, mājās lasīt!

Onkuļi un tantes turpat pāršķirsta jaunāko presi, jaunieši pilda mājas darbus, čalīši skatās komiksus. Tas viss ir Parīzē, protams, tas viss maksā naudu un nodokļu maksātāji par to ir samaksājuši. Toties nomaksājot visos tos vājprātīgos nodokļus parīziešiem ir tādas bibliotēkas, baseins maksā 2,4E par reizi, ir Paris plages, ir pilsētas riteņi Velib un, un.

Cerot, ka arī Latvijā kādreiz tas viss būs.

Tās divas grāmatu kaudzītes ir mans vakardienas guvums