Kā aizbraukt uz Indiju?

29 09 2012

īstenībā stāsts būs par to, kā aizbraukt uz Varanasi un tur nodzīvot divarpus mēnešus.

Runā, ja cilvēks var ceļot Indijā, viņš var ceļot jebkur. Tieši šajā teicienā apslēptā Indijas reputācija mani vienmēr turējusi pa gabalu no šī gala mērķa. Lai arī uzskatu sevi par elastīgu ceļotāju, kas nebaidās no grūtībām, bet speciāli tajās lēkt arī nav mans aicinājums. Tomēr šogad, dažādu apstākļu un zvaigžņu stāvokļu sakritības dēļ, tieši tur es pavadīju vasaru. Aizbraukt uz Indiju nav liela māksla, izdzīvot Indiju jau ir sarežģītāk. Par gala mērķi tika izvēlēta senākā pilsēta uz pasaules, Indijas svētceļnieku gala mērķis Varanasi. Turp dodas tūkstošiem (un tās ir tikai pieticīgas aplēses) hinduistu, lai attīrītos Gangas ūdeņos un kazi’ arī iegūtu tur mūžīgo mieru, tiekot sadedzinātiem uz sārta Gangas krastā.

Grūti runāt par Indiju nepieminot reliģiju, jo tā ir visur, tā ir jebkuras dienas neatņemama sastāvdaļa, un īpaši tik svētā pilsētā kā Varanasi. Rītā un vakarā, ar lielāku un mazāku zvaniņu škindoņu, tiek paziņots par kādas lūgšanas – pudžas- norisi. Jau pēc četriem rītā cilvēki sāk pulcēties uz ghatiem Gangas krastos, lai veiktu rituālo mazgāšanos, lai meditētu, lai izpildītu jogas vingrinājumus. Gangas krasts pārvēršas par mega publisku vannas istabu. Turpat arī plūst atsevišķu ceļotāju straumītes, laivu vīri piedāvā savus pakalpojumus par ‘vislabāko cenu, vislabākajā laikā’ un diena var sākties. Protams, vislabākā cena un labākais laiks brīnumainā kārtā ir cauru dienu, un pat svēlmainājā pusdienas laikā atradīsies kāds, kurš izmēģinās savu laimi jau simto reizi piedāvājot izbraucienu ar laivu. Šī ir viena no nogurdinošajām Indijas/Varanasi iezīmēm, nemitīga andele, nemitīga uzmanība, nemitīgs pūlis visapkārt. Ļaunākais, ko cilvēks var izdarīt, kad vēlas pabūt viens, ir doties uz ghatiem mierīgi pasēdēt. Tur noteikti būs kāds, kurš piedāvās laivu, apmeklēt viņa onkuļa drēbju veikalu, nopirkt pastkartes vai hašišu, vai labākajā gadījumā parunāt par karmu, vai kādu filozofisku jautājumu. Un tas viss ar apskaužamu regularitāti.

Otra lieta, ar ko jārēķinās Varanasi, ir govis, jo tās ir visur. Vecpilsētas šaurās ielas, pa kurām spraucas cauri cilvēki, velosipēdi un kāds taurējošs motocikls, ir jādala ar tur mītošajām govīm. Veicot ikdienas apgaitu pa savu rajonu, tās atstāj pamatīgas čupas uz ieliņām un gremo dažādas pabiras un plastmasas maisiņus. Bieži vien tās ar priekšējām kājām iekāpj kāda komersanta telpās, kur tiek pabarotas ar baltmaizes šķēli vai tradicionālo čapatī, un turpina ceļu. Bieži aiz savas gribas, bieži arī pēc saņemta sitiena. Govju dzīvi varētu uzskatīt par relatīvi relaksētu un laimīgu. Toties ar suņa dzīvi gan reti kas var sacensties. Runā, ka vēl desmit gadus atpakaļ, suņi tika bez žēlastības nomētāti ar akmeņiem, jo tika uzskatīti par izvarotāju reinkarnāciju. Acīmredzot, cilvēki pret šo ir kļuvuši tolerantāki, jo šobrīd suņi ir kļuvuši par ierastiem mājdzīvniekiem. Tomēr ielas suņu liktenis ir smags. Pirmkārt, stingri jāievēro sava teritorija. Neviens nevar šķērsot sveša suņu bara teritoriju nesodīts. Savstarpējās cīņas vēl būtu skaidras, bet sirds visvairāk sažņaudzas par tiem šuneļiem, kas tiek samīcīti, sabraukti un sabradāti, kamēr viņi snauž šaurajās ieliņās. Kāda suņu mamma nedēļas laikā zaudēja visus savus jaunpiedzimušos kucēnus.

Ar to Varanasi zvēru dārzs nebeidzas, bez vāverēm, ērgļiem, kraukļiem un baložiem, dzīves telpa jādala arī ar mērkaķu bariem, kas noteiktās stundās pārvietojas pa noteiktām teritorijām, bet smalkāk viņu dienas gaitas paskaidrot jums nemācēšu. Tikai piekodināšu, ja jums pēkšņi ir gadījies kāds neaizrestots logs vai balkoniņš, vienmēr pieskatīt, lai durvis ir labi noslēgtas, kad jūsu nav mājās. Kādā jaukā dienā manas istabas balkona durvis atrāva vaļā un ballīti istabā uzrīkoja pāris mērkaķu, apmetot riņķī visu, ko atrada savā ceļā, apgraužot grāmatu muguriņas, pasākuma nagla, protams, bija visu manu līdzpaņemto medikamentu brutāla izrīšana.

Vēl mazliet par grūtībām – jā, nu putekļi, netīrība un vājpratīga taurēšana. Tas īsumā ieskicējot atmosfēru.

Ko galu galā darīt tik ilgi vienā pilsētā?

Pirmkārt, atslābt. Katra diena ir kā jauna performance, pat ja tā norisinās vienā un tajā pašā vietā, nekad nepaliek garlaicīgi. Var caurām dienām sēdēt uz ghatiem un vērot cilvēkus. Kad sagribas mazliet kultūras, netālu (20r ar velo riksu, 7r shared auto-rikshaw) ir BHU jeb Banaras Hindu University, kur ir milzum daudz fakultāšu, to starpā arī deju un mūzikas fakultāte (Performing arts faculty). Mācību gada laikā katru ceturtdienu plkst. 16 ir kāds priekšnesums, ko var apmeklēt par velti. Daudzi ceļotāji tur arī aizkavējas un studē gan dejas, gan sitāras vai tablas spēli. Ja ir iekārojies iemācīties šos instrumentus, labāk vērsties universitāte, nevis tajos daudzajos mūzikas instrumentu veikalos pilsētā, kur paši skolotāji bieži vien īsti nemāk spēlēt šos tehniski sarežģītos instrumentus. Tādējādi arī saudzējot līdzcilvēku ausis un nervus. Pie mācībām piederas arī kulinārijas kursi vai jogas apmācība. Vecpilsētā jebkur ir jogas un meditācijas skolas, kas pat uz dienu vai divām pieņem skolēnus, tomēr, ja vēlies kaut ko nopietnāku, nevis tikai tūristiem domātu atrakciju, jārēķinās ar lielāku laika ieguldījumu, kas mērāms jau vairākās nedēļās (1,5h – 200r).

Kad ghati ir virs ūdens, no viena tilta līdz otram, kas katrs savā pusē iezīmē pilsētas robežas, var tikt itin raiti, bet, kad ūdens smeļas pāri ghatiem, paliek tikai šauras ieliņas vecpilsētā, pa kurām līkločojot var izstaigāt pilsētu visā tās garumā. Uz Assi ghat pusi vietējie ir pieraduši pie tūristiem, savukārt uz Kashi dzelzceļa stacijas pusi tūristi ir reta parādība, tāpēc cilvēki var būt daudz ziņkārīgāki un, protams, uzdot tik populāro jautājumu “your country?”. Arī ieliņas uz to pusi ir klusākas un daudzu slepeno eju pilnas. Iesaku.

Varanasi arī man nebūtu tas pats, kas bija, bez virknes labu adrešu un pazīšanos. Paliekot tik ilgi vienā vietā, neizbēgami tevi sāk ne tikai atpazīt pastkaršu tirgotāji, ar kuriem jau šobrīd viens otru uzrunājam vārdā, bet arī, piemēram, restorānu saimnieki sāk aicināt uz vietējiem pasākumiem. Vislabākā ēstuve, kur ēst gan indiešu, gan rietumnieku pārtiku, ir Shree Cafe, nav tur ne skata, ne vēja brīzes, kā uz Ganpati viesnīcas jumta terases, toties atšķirībā no tikko pieminētā, tur ir garšīgi un labs serviss.

Visu laiku, ko pavadīju Indijā, es nevienam ubagam nedevu naudu, neviens bērns no manis nesaņēma ne pildspalvu, ne rūpiju. Ne jau tāpēc, ka es būtu kaut kāds tēvocis Skrūdžs, bet tāpēc, ka neredzu tam nepieciešamību, un nejūtos tā, lai dotu kaut ko par velti, pie kā viņi ir dikti pieraduši. Rietumnieku vainas izjūta un šķietamā bagātība liek tiem darīt trakas lietas, pirkt koka krellītes pa 500r, lai gan tās maksā 30r, dot nabaga bērniņiem naudu un šokolādes. Vai tad mēs to pašu darām pie sevis mājās?  Bieži vien ubagošana un bērnu darbs ir liels bizness. Pasēdiet uz galvenā ghat, kur katru vakaru notiek lielā pudža, pavērojiet, cik organizēti notiek bērnu nodarbināšana. Kamēr viņi ir jauni un ar smukām sejiņām, viss ir kārtībā, bet izaugot šie jaunieši būs derīgi puslīdz nekam. Turpat arī dienas laikā nāk klāt vīri, kas vēlas jums spiest roku, kad jūs to pastiepjat, viņi veikli sāk lasīt līnijas vai masēt un aicina jūs pirkt šo pakalpojumu. Savukārt jaunās meitenes ar zīdaiņiem uz rokām, kas prasa, lai jūs nopērkat paku piena, īstenībā to paku pēc tam pārdos un naudu savāks, un bērns pat nav viņas. Tā nu dažreiz gadiem meitenes staigā ar zīdaiņiem, kas nekad neizaug. Un pelna vairāk, kā cilvēki, kas cenšas nopelnīt godīgi. Indiešiem darīt labu nabagiem ir arī karmas punktu pelnīšanas jautājums, nabagie arī bez mums, rietumniekiem, kaut kā jau nu izķepurosies. Ja gribas palīdzēt, palasiet avīzes, tur pateiks priekša kā, piemēram, aizvedot lauku skolu meitenēm higieniskās paketes, kuru neesamības dēļ viņas bieži neiet uz skolu.

Maksāt vairāk un nekaulēties, jo ‘mūsu naudā jau tas nieks vien ir’  arī ir kļūda, jo totāli izjauc ekonomisko līdzsvaru. Kāpēc, lai kāds vēl gribētu strādāt uz lauka vai citu darbu, ja strādājot ar tūristiem var par neko nopelnīt nereālas summas? Kaulējieties, runājiet, un ari indieši jūs par to cienīs. Pat skarbāku vārdu apmaiņa pieder pie lietas, jo mirklī, kad cena būs sarunāta, jūs atkal būsiet labākie draugi.

Labi, beigšu ar morāli, cik tas viss galu galā maksā?

Lidmašīna no Parīzes līdz Deli ar Qatar Airways – 440e. Vīza uz 6 mēnešiem, ko kārtoju Parīzē – 95e.

Visa dzīvošana, ēšana, iepirkumi, vilcieni divarpus mēnešu laikā izmaksāja aptuveni 600ls diviem cilvēkiem, kas mīl mazbudžeta viesnīcas, bet labi paēst.

1000 rūpijas ir aptuveni 10,20Ls. Gandrīz viens pret vienu. Ja maksā 100r, tātad lats.

Viesnīca: Shiva guesthouse (Darbaga ghat/Munshi ghat) 250-600r par istabu atkarībā vai vienvietīgs, divvietīgs, un vai gribas kondicionieri.

Ēšana: neiespringstot uz letākās ēstuves atrašanu, piemēram, Shree cafe par maltīti diviem maksājām 200-400r.

Iepirkumi: litrs ūdens Delhi 12r, Varanasi 15r (bet vispār jau 10r); platas bikses 100r, blūzes-krekli 120-180r (kvalitāte gan pasūdīga, bet uz vietas valkāšanai ideāli); t-krekli 60-100r; sintētiskie sari 300r, zīda sari no pārsimt līdz tūkstošiem rūpiju; zīda un kašmira šalles -1000-2000r (bet nepirku, tāpēc nekaulējos, varbūt var arī lētak); laivas brauciens diviem 100-200r, atkarībā no ceļa ilguma un sezonas (lietus sezonā laivas aizliegtas, bet kursē tāpat, un kāds pa Gangu peldošs līķīts ir iekļauts cenā).

Transports: no Deli līdz Main Bazar jeb New Delhi metro stacijai ar metro 80r, ar taksi 450r; vilciens Deli-Varanasi ap 600r; auto-rikša no Varanasi stacijas līdz Godowlia (gala punkts, lai dzīvotos vecpilsētā) 65r, bet stipri jāuzstāj; pārvietošanās ar velo rikšu pa pilsētu nekad nav maksājusi vairāk kā 30r, pa šo naudu var tikt no Godowlia līdz Assi ghat vai BHU, ar shared auto-rikshaw 5-7r atkarībā no maršruta (kad stopējat auto rikšu, jāprasa, lai tas ir shared). Ja kāds piesakās jūs pavadīt līdz izvēlētajam viesu namam, visdrīzak, ka par to sagaida dzeramnaudu vai arī šī komisija tiks iekļauta jūsu viesu nama cenā.

Noderiga informacija: Lato Lapsa “Indija. Ne pa jokam.”

Jānovēl tikai atvērtu un modru prātu ceļojot pa Indiju, bet ja gribas tā mierīgāk, brauciet uz dienvidiem, nevis uz Indijas nabadzīgāko štatu Uttar Pradesh.

Advertisements




Rudens un Kompass

25 09 2012

Ja, saprotu, rudens klat, grilletu desinu sezona beigusies. Ka reizi laiks ievistities dzemperos un salles un aizdoties uz kadu pasakumu. Es jums iesaku Kompasu.

Tresdienu vakaros  lidz 24.oktobrim Totaldobze makslas centra, kas atrodas VEF teritorija, par saviem darbiem, planiem un sevi stastis dzeza muzikas, filozofijas, teatra rezijas un laikmetigas akademiskas muzikas darboni. Biju uz pirmo, kur ar uzrunu uzstajas jaunie teatra rezisori Karlis Krumins un Elmars Senkovs, ka ari komponistes Santa Ratniece un Linda Leimane. Interesanti iegremdeties kaut uz mirkli tadu cilveku pasaule, kas rada muziku, ko klausamies vai teatra izrades, kuras skatamies. Interesanti, pieejami, atklati, diskusija ir ari klatesoso nopelns, jo katram no dalibniekiem var uzdot ari jautajumus. Ja,  teatris, filozofija, dzezs un klasiska muzika ir musu lidzcilveku nodarbosanas un profesija. Kaut vai tapec ir verts aiziet, lai paskatitos, kads tad izskatas un ko stasta sis cilveks, kas dara plasai publikai ne tik ierastu darbu. Un tads pats ka mes jau ari vins izskatas, vinam un vainai pat ir tik pat gadu, cik mums un viena skola esam gajusi.

Iesaku. Un atmosfera tur ari dikti feina.

/mans foto/





Latvijas rokdarbi II

11 04 2012

Turpinu pirmaja Latvijas rokdarbu ieraksta iesakto misiju atklajot un padodot talak info par dazadiem made in Latvia un jo vairak es rokos pa internetiem, jo vairak jaunu un interesantu Latvijas produktu atrodu. Par ko ir tiesam liels prieks, jo skatoties uz siem Latvija dizainetajiem un/vai razotajiem produktiem, ir patiess lepnums. Tie ir skaisti, erti, funkcionali, moderni, iekarojami, konkuretspejigi. Varbut ari Latvija nav razotaju valsts, toties mums ir ko piedavat vieglaja rupnieciba. Ceru, ka sie produkti atradis piekritejus gan Latvija, gan aiz robezam.

Stiligi t-krekli, legingi un apkaklites – http://zib.goodsie.com/

Miligi t-krekli ar aplikacijam visiem izmeriem – http://ecattus.wordpress.com/eduardo-cattus-production/

Videi draudzigi papira izstradajumi – http://www.rabitpapergoods.com/ un http://www.musejie.lv/purpurs

Suveniri ar latvisku simboliku – http://niceplace.lv/lv/lietas

Vienreizejas mēbeles no vulkāniskās bazalta šķiedras – http://www.maffamfree.com/

Svitrainas, krasainas, rakstainas bikses no 100% vilnas – http://globalwarming.lv/






Pa skaisto

10 02 2012

Ka es jums saku, mes Latvija milam pa skaisto. Pa skaisto sapuceties, pa skaisto paest, iedzert kafiju, teatri paskatities, tikai autoceli mums tadi neskaisti sanakusi, to es nevaru saprast. Bet ne par to ir stasts. Riga ir milzumdaudz arkartigi miligu kafejnicu un dizainigu restoranu, tik loti, ka dazs iebraucejs var padomat, ka visi te tadi bagati, bagati, pa tik smukam vietam staigajot. Bet isteniba, mums ta vienkarsi patik. Ja ir dizains, interjers, smarzo labi, pasniedz lati ar karamelu sirupu, burvigas kucinas un garsigus edienus. Sis ir slavinajums tam Rigas iestadem, kas ne tikai spej sevi ieterpt, neuzskruvejot arpratigas cenas, bet ari pasniedz lieliskus baudijumus dzerienu un edienu forma.

/autores foto/

Tauta saukts vienkarsi Illy, Kitchen, Vina bars Garage Berga bazara. Sos iesaku no visas sirds. Degustacijas turpinasu, jo ir vel tik daudz, ko atklat.





Latvijas rokdarbi

20 01 2012

Pasaule, kur teju vai katrs nieks tiek sarazots tukstosiem un miljoniem rupnieciski, ir patikami apzinaties, ka joprojam ir cilveki, kas mak adit, sut un grebt koka karotes. Lidz ar so pasu globalizacijas fenomenu, kad viena prece sastav no desmit valstis razotam detalam, tiek salikta kopa kaut kur un tad ka made in France, Italy vai vel nez kur, pardota tirgu ka simtmiljondesmita, ir forsi zinat, ka ir ari tadas preces, par kuram vari but dross, ka tas ir izauklejis dzivs cilveks. Made in Latvia ir viens specigs arguments autentiskumam, roku darbam, idejas lidojumam un ticibai tai. Un kamer vel visas Latvijas brosas, krekli un kurpes netiek noceltas no konveijera, bet pagatavotas ar rokam, tik ilgi pie katras lietas staves sis ipasais handmade sarms.

Arkartigi nagi niez padalities ar linkiem uz made in Latvia. Ja nezinajat, atklasiet ko jaunu, ja zinajat, varbut velreiz atklasiet ko jaunu.

legingi, krekli, svarki, kleitas drosmigos motivos http://qooqoo.lv/

krelles, auskari, uzpleci http://lazysundays.eu/

somas http://artbag.lv/en/

kurpes, kurpites, zabacini http://zofa.lv/

Priecasos, ja komentaros padalisies ari ar citiem rokudarbiem, kurus neesmu ieklavusi saja saraksta, kas ne tuvu nav pilnigs. Tapat ar Latvijas precem, kas tiek razotas ari masveida un ari arzemju tirgiem, bet aiz kuriem stav kads no Latvijas.  Un kurus var nopirkt interneta.

 





suņu dejas

21 11 2010

šodien biju foto izstādē un ievēroju šo foto, aprunājoties ar fotogrāfu uzzināju stāstu, ka viņš, pilnīgi bez nodoma par foto projektu, fotografējis šos suņus spēlējamies pludmalē Ziemassvētku brīvdienu laikā. Bet, kas pats jaukākais, ka otro gadu pēc kārtas aizbraucot brīvdienās uz to pašu vietu, tur tie paši suņi, tās pašas spēles. Mats matā.

 

 





velolove

12 10 2010

Man vienmēr tik ļoti bija gribējies pa Rīgu braukt ar riteni, bet mūždien bija bail, ka nospers un vispār baigi tāli bija jāminās – 50 minūtes tomēr nav saprātīgs laiks. Tolaik dzīvoju Mežciemā, Biķernieku mežs bija kā tāda Polija autobusa ceļā uz Eiropu. Tā nu mums tur nekas prātīgs nesanāca. Savukārt Parīzē gan riteņoju bieži, bet arī nekādu baiļu, kur pieķēdēt, ar ko, jo lietoju pilsētas riteņu sistēmu. Kaut kas līdzīgs airboltika riteņiem pie viesnīcas Latvija tikai krietni vairāk vietās, nu gandrīz ik pa pārsimt metriem, un ļoti lēti – 29 eiro gadā un brauc, cik uziet. Pie tam jebkurā brīdī varu paķert riteni un noparkot to kur vien sirds vēlas.

Neteiktu, ka Parīzes satiksme ir tā draudzīgāka kādam, kas ar to nav piedzimis, bet ņemot vērā, ka pilsēta dikti pretendē uz velo draudzīgas statusu, ir daudz speciālo ceļu riteņbraucējiem, kur netraucē neviens izņemot urlas uz mopēdiem (jā, arī Parīzē ir urlas), vai arī minamies pa autobusa joslu, kur teorētiski vajadzētu būt tikai velo, autobusiem un takšiem, bet bieži vien ir kāds ķēms noparkojies.

Kamēr lāsteka pie deguna nav, braukšu.