Kā aizbraukt uz Indiju?

29 09 2012

īstenībā stāsts būs par to, kā aizbraukt uz Varanasi un tur nodzīvot divarpus mēnešus.

Runā, ja cilvēks var ceļot Indijā, viņš var ceļot jebkur. Tieši šajā teicienā apslēptā Indijas reputācija mani vienmēr turējusi pa gabalu no šī gala mērķa. Lai arī uzskatu sevi par elastīgu ceļotāju, kas nebaidās no grūtībām, bet speciāli tajās lēkt arī nav mans aicinājums. Tomēr šogad, dažādu apstākļu un zvaigžņu stāvokļu sakritības dēļ, tieši tur es pavadīju vasaru. Aizbraukt uz Indiju nav liela māksla, izdzīvot Indiju jau ir sarežģītāk. Par gala mērķi tika izvēlēta senākā pilsēta uz pasaules, Indijas svētceļnieku gala mērķis Varanasi. Turp dodas tūkstošiem (un tās ir tikai pieticīgas aplēses) hinduistu, lai attīrītos Gangas ūdeņos un kazi’ arī iegūtu tur mūžīgo mieru, tiekot sadedzinātiem uz sārta Gangas krastā.

Grūti runāt par Indiju nepieminot reliģiju, jo tā ir visur, tā ir jebkuras dienas neatņemama sastāvdaļa, un īpaši tik svētā pilsētā kā Varanasi. Rītā un vakarā, ar lielāku un mazāku zvaniņu škindoņu, tiek paziņots par kādas lūgšanas – pudžas- norisi. Jau pēc četriem rītā cilvēki sāk pulcēties uz ghatiem Gangas krastos, lai veiktu rituālo mazgāšanos, lai meditētu, lai izpildītu jogas vingrinājumus. Gangas krasts pārvēršas par mega publisku vannas istabu. Turpat arī plūst atsevišķu ceļotāju straumītes, laivu vīri piedāvā savus pakalpojumus par ‘vislabāko cenu, vislabākajā laikā’ un diena var sākties. Protams, vislabākā cena un labākais laiks brīnumainā kārtā ir cauru dienu, un pat svēlmainājā pusdienas laikā atradīsies kāds, kurš izmēģinās savu laimi jau simto reizi piedāvājot izbraucienu ar laivu. Šī ir viena no nogurdinošajām Indijas/Varanasi iezīmēm, nemitīga andele, nemitīga uzmanība, nemitīgs pūlis visapkārt. Ļaunākais, ko cilvēks var izdarīt, kad vēlas pabūt viens, ir doties uz ghatiem mierīgi pasēdēt. Tur noteikti būs kāds, kurš piedāvās laivu, apmeklēt viņa onkuļa drēbju veikalu, nopirkt pastkartes vai hašišu, vai labākajā gadījumā parunāt par karmu, vai kādu filozofisku jautājumu. Un tas viss ar apskaužamu regularitāti.

Otra lieta, ar ko jārēķinās Varanasi, ir govis, jo tās ir visur. Vecpilsētas šaurās ielas, pa kurām spraucas cauri cilvēki, velosipēdi un kāds taurējošs motocikls, ir jādala ar tur mītošajām govīm. Veicot ikdienas apgaitu pa savu rajonu, tās atstāj pamatīgas čupas uz ieliņām un gremo dažādas pabiras un plastmasas maisiņus. Bieži vien tās ar priekšējām kājām iekāpj kāda komersanta telpās, kur tiek pabarotas ar baltmaizes šķēli vai tradicionālo čapatī, un turpina ceļu. Bieži aiz savas gribas, bieži arī pēc saņemta sitiena. Govju dzīvi varētu uzskatīt par relatīvi relaksētu un laimīgu. Toties ar suņa dzīvi gan reti kas var sacensties. Runā, ka vēl desmit gadus atpakaļ, suņi tika bez žēlastības nomētāti ar akmeņiem, jo tika uzskatīti par izvarotāju reinkarnāciju. Acīmredzot, cilvēki pret šo ir kļuvuši tolerantāki, jo šobrīd suņi ir kļuvuši par ierastiem mājdzīvniekiem. Tomēr ielas suņu liktenis ir smags. Pirmkārt, stingri jāievēro sava teritorija. Neviens nevar šķērsot sveša suņu bara teritoriju nesodīts. Savstarpējās cīņas vēl būtu skaidras, bet sirds visvairāk sažņaudzas par tiem šuneļiem, kas tiek samīcīti, sabraukti un sabradāti, kamēr viņi snauž šaurajās ieliņās. Kāda suņu mamma nedēļas laikā zaudēja visus savus jaunpiedzimušos kucēnus.

Ar to Varanasi zvēru dārzs nebeidzas, bez vāverēm, ērgļiem, kraukļiem un baložiem, dzīves telpa jādala arī ar mērkaķu bariem, kas noteiktās stundās pārvietojas pa noteiktām teritorijām, bet smalkāk viņu dienas gaitas paskaidrot jums nemācēšu. Tikai piekodināšu, ja jums pēkšņi ir gadījies kāds neaizrestots logs vai balkoniņš, vienmēr pieskatīt, lai durvis ir labi noslēgtas, kad jūsu nav mājās. Kādā jaukā dienā manas istabas balkona durvis atrāva vaļā un ballīti istabā uzrīkoja pāris mērkaķu, apmetot riņķī visu, ko atrada savā ceļā, apgraužot grāmatu muguriņas, pasākuma nagla, protams, bija visu manu līdzpaņemto medikamentu brutāla izrīšana.

Vēl mazliet par grūtībām – jā, nu putekļi, netīrība un vājpratīga taurēšana. Tas īsumā ieskicējot atmosfēru.

Ko galu galā darīt tik ilgi vienā pilsētā?

Pirmkārt, atslābt. Katra diena ir kā jauna performance, pat ja tā norisinās vienā un tajā pašā vietā, nekad nepaliek garlaicīgi. Var caurām dienām sēdēt uz ghatiem un vērot cilvēkus. Kad sagribas mazliet kultūras, netālu (20r ar velo riksu, 7r shared auto-rikshaw) ir BHU jeb Banaras Hindu University, kur ir milzum daudz fakultāšu, to starpā arī deju un mūzikas fakultāte (Performing arts faculty). Mācību gada laikā katru ceturtdienu plkst. 16 ir kāds priekšnesums, ko var apmeklēt par velti. Daudzi ceļotāji tur arī aizkavējas un studē gan dejas, gan sitāras vai tablas spēli. Ja ir iekārojies iemācīties šos instrumentus, labāk vērsties universitāte, nevis tajos daudzajos mūzikas instrumentu veikalos pilsētā, kur paši skolotāji bieži vien īsti nemāk spēlēt šos tehniski sarežģītos instrumentus. Tādējādi arī saudzējot līdzcilvēku ausis un nervus. Pie mācībām piederas arī kulinārijas kursi vai jogas apmācība. Vecpilsētā jebkur ir jogas un meditācijas skolas, kas pat uz dienu vai divām pieņem skolēnus, tomēr, ja vēlies kaut ko nopietnāku, nevis tikai tūristiem domātu atrakciju, jārēķinās ar lielāku laika ieguldījumu, kas mērāms jau vairākās nedēļās (1,5h – 200r).

Kad ghati ir virs ūdens, no viena tilta līdz otram, kas katrs savā pusē iezīmē pilsētas robežas, var tikt itin raiti, bet, kad ūdens smeļas pāri ghatiem, paliek tikai šauras ieliņas vecpilsētā, pa kurām līkločojot var izstaigāt pilsētu visā tās garumā. Uz Assi ghat pusi vietējie ir pieraduši pie tūristiem, savukārt uz Kashi dzelzceļa stacijas pusi tūristi ir reta parādība, tāpēc cilvēki var būt daudz ziņkārīgāki un, protams, uzdot tik populāro jautājumu “your country?”. Arī ieliņas uz to pusi ir klusākas un daudzu slepeno eju pilnas. Iesaku.

Varanasi arī man nebūtu tas pats, kas bija, bez virknes labu adrešu un pazīšanos. Paliekot tik ilgi vienā vietā, neizbēgami tevi sāk ne tikai atpazīt pastkaršu tirgotāji, ar kuriem jau šobrīd viens otru uzrunājam vārdā, bet arī, piemēram, restorānu saimnieki sāk aicināt uz vietējiem pasākumiem. Vislabākā ēstuve, kur ēst gan indiešu, gan rietumnieku pārtiku, ir Shree Cafe, nav tur ne skata, ne vēja brīzes, kā uz Ganpati viesnīcas jumta terases, toties atšķirībā no tikko pieminētā, tur ir garšīgi un labs serviss.

Visu laiku, ko pavadīju Indijā, es nevienam ubagam nedevu naudu, neviens bērns no manis nesaņēma ne pildspalvu, ne rūpiju. Ne jau tāpēc, ka es būtu kaut kāds tēvocis Skrūdžs, bet tāpēc, ka neredzu tam nepieciešamību, un nejūtos tā, lai dotu kaut ko par velti, pie kā viņi ir dikti pieraduši. Rietumnieku vainas izjūta un šķietamā bagātība liek tiem darīt trakas lietas, pirkt koka krellītes pa 500r, lai gan tās maksā 30r, dot nabaga bērniņiem naudu un šokolādes. Vai tad mēs to pašu darām pie sevis mājās?  Bieži vien ubagošana un bērnu darbs ir liels bizness. Pasēdiet uz galvenā ghat, kur katru vakaru notiek lielā pudža, pavērojiet, cik organizēti notiek bērnu nodarbināšana. Kamēr viņi ir jauni un ar smukām sejiņām, viss ir kārtībā, bet izaugot šie jaunieši būs derīgi puslīdz nekam. Turpat arī dienas laikā nāk klāt vīri, kas vēlas jums spiest roku, kad jūs to pastiepjat, viņi veikli sāk lasīt līnijas vai masēt un aicina jūs pirkt šo pakalpojumu. Savukārt jaunās meitenes ar zīdaiņiem uz rokām, kas prasa, lai jūs nopērkat paku piena, īstenībā to paku pēc tam pārdos un naudu savāks, un bērns pat nav viņas. Tā nu dažreiz gadiem meitenes staigā ar zīdaiņiem, kas nekad neizaug. Un pelna vairāk, kā cilvēki, kas cenšas nopelnīt godīgi. Indiešiem darīt labu nabagiem ir arī karmas punktu pelnīšanas jautājums, nabagie arī bez mums, rietumniekiem, kaut kā jau nu izķepurosies. Ja gribas palīdzēt, palasiet avīzes, tur pateiks priekša kā, piemēram, aizvedot lauku skolu meitenēm higieniskās paketes, kuru neesamības dēļ viņas bieži neiet uz skolu.

Maksāt vairāk un nekaulēties, jo ‘mūsu naudā jau tas nieks vien ir’  arī ir kļūda, jo totāli izjauc ekonomisko līdzsvaru. Kāpēc, lai kāds vēl gribētu strādāt uz lauka vai citu darbu, ja strādājot ar tūristiem var par neko nopelnīt nereālas summas? Kaulējieties, runājiet, un ari indieši jūs par to cienīs. Pat skarbāku vārdu apmaiņa pieder pie lietas, jo mirklī, kad cena būs sarunāta, jūs atkal būsiet labākie draugi.

Labi, beigšu ar morāli, cik tas viss galu galā maksā?

Lidmašīna no Parīzes līdz Deli ar Qatar Airways – 440e. Vīza uz 6 mēnešiem, ko kārtoju Parīzē – 95e.

Visa dzīvošana, ēšana, iepirkumi, vilcieni divarpus mēnešu laikā izmaksāja aptuveni 600ls diviem cilvēkiem, kas mīl mazbudžeta viesnīcas, bet labi paēst.

1000 rūpijas ir aptuveni 10,20Ls. Gandrīz viens pret vienu. Ja maksā 100r, tātad lats.

Viesnīca: Shiva guesthouse (Darbaga ghat/Munshi ghat) 250-600r par istabu atkarībā vai vienvietīgs, divvietīgs, un vai gribas kondicionieri.

Ēšana: neiespringstot uz letākās ēstuves atrašanu, piemēram, Shree cafe par maltīti diviem maksājām 200-400r.

Iepirkumi: litrs ūdens Delhi 12r, Varanasi 15r (bet vispār jau 10r); platas bikses 100r, blūzes-krekli 120-180r (kvalitāte gan pasūdīga, bet uz vietas valkāšanai ideāli); t-krekli 60-100r; sintētiskie sari 300r, zīda sari no pārsimt līdz tūkstošiem rūpiju; zīda un kašmira šalles -1000-2000r (bet nepirku, tāpēc nekaulējos, varbūt var arī lētak); laivas brauciens diviem 100-200r, atkarībā no ceļa ilguma un sezonas (lietus sezonā laivas aizliegtas, bet kursē tāpat, un kāds pa Gangu peldošs līķīts ir iekļauts cenā).

Transports: no Deli līdz Main Bazar jeb New Delhi metro stacijai ar metro 80r, ar taksi 450r; vilciens Deli-Varanasi ap 600r; auto-rikša no Varanasi stacijas līdz Godowlia (gala punkts, lai dzīvotos vecpilsētā) 65r, bet stipri jāuzstāj; pārvietošanās ar velo rikšu pa pilsētu nekad nav maksājusi vairāk kā 30r, pa šo naudu var tikt no Godowlia līdz Assi ghat vai BHU, ar shared auto-rikshaw 5-7r atkarībā no maršruta (kad stopējat auto rikšu, jāprasa, lai tas ir shared). Ja kāds piesakās jūs pavadīt līdz izvēlētajam viesu namam, visdrīzak, ka par to sagaida dzeramnaudu vai arī šī komisija tiks iekļauta jūsu viesu nama cenā.

Noderiga informacija: Lato Lapsa “Indija. Ne pa jokam.”

Jānovēl tikai atvērtu un modru prātu ceļojot pa Indiju, bet ja gribas tā mierīgāk, brauciet uz dienvidiem, nevis uz Indijas nabadzīgāko štatu Uttar Pradesh.





velolove

12 10 2010

Man vienmēr tik ļoti bija gribējies pa Rīgu braukt ar riteni, bet mūždien bija bail, ka nospers un vispār baigi tāli bija jāminās – 50 minūtes tomēr nav saprātīgs laiks. Tolaik dzīvoju Mežciemā, Biķernieku mežs bija kā tāda Polija autobusa ceļā uz Eiropu. Tā nu mums tur nekas prātīgs nesanāca. Savukārt Parīzē gan riteņoju bieži, bet arī nekādu baiļu, kur pieķēdēt, ar ko, jo lietoju pilsētas riteņu sistēmu. Kaut kas līdzīgs airboltika riteņiem pie viesnīcas Latvija tikai krietni vairāk vietās, nu gandrīz ik pa pārsimt metriem, un ļoti lēti – 29 eiro gadā un brauc, cik uziet. Pie tam jebkurā brīdī varu paķert riteni un noparkot to kur vien sirds vēlas.

Neteiktu, ka Parīzes satiksme ir tā draudzīgāka kādam, kas ar to nav piedzimis, bet ņemot vērā, ka pilsēta dikti pretendē uz velo draudzīgas statusu, ir daudz speciālo ceļu riteņbraucējiem, kur netraucē neviens izņemot urlas uz mopēdiem (jā, arī Parīzē ir urlas), vai arī minamies pa autobusa joslu, kur teorētiski vajadzētu būt tikai velo, autobusiem un takšiem, bet bieži vien ir kāds ķēms noparkojies.

Kamēr lāsteka pie deguna nav, braukšu.





Ka aizbraukt uz Taizemi?

30 08 2010

Kaut ka sanak, ka backpacker tradicijas man tuvako draugu un radu loka lidz sim nebija popularas. Ja, mana masa viena laida stopeja krustu skersu pa Eiropu, bet Azija, vismaz mana apzina, vienmer ir licies tals, dargs un nepieejams gala merkis. Lidz bridim, kad izradijas, ka tas ta nav. Laicigi iegadajoties bileti uz Bangkoku, parejais ir drosi – tas naudas daudzums, kas nepieciesams Eiropa uz nedelu, Azija bus pilnigi pietiekoss veselam menesim. Tikai ar noteikumu, ka esi ar mieru dzivot vienas, divu vai bezzvaigznu viesu namaa, est pie ielas tirgotajiem un lidmasinas vieta pa iekszemi parvietoties ar autobusu vai vilcienu. Vienvardsakot, esi celotajs vai ne?

Bangkoka dzive neapstajas nekad

Un otrkart, beidz baidities. Ka es tur sapratisu, kur es tur paliksu? Uz vietas aizbrauksi un visu sapratisi. Taizeme turisms ir attistits un neviens celotajs ar 5 latiem kabata vel nav uz ielas palicis:) Ja, tadas tur cenas, paest – latu, padzert – puslatu, palikt pa nakti – cetri lati, t-krekls – divi lati, pedu masaza – pieci lati, dredus pielikt – 10 lati, ladyboy – jebkada iespejama summa, ko vins/vina var izspiest, tapec labak uz Koasan road parak ilgi piedzerusam un vienam nepalikt.

Menesa garuma nevienu viesnicu Taizeme nerezerveju, protams, jarekinas ar pastaigam, bet vienmer var atrast gaumei un makam atbilstosu bungalo uz daudzajam briniskigajam salam, vai istabu Bangkoka.

Rietumniekiem, ierodoties Azija, ir pamats justies mazliet bagatiem, ka nu ne ar tadam cenam, bet tas nenozime, ka, ko no tevis prasa, tas ta ari maksa. Pat, ja tas ir nieks uz kopeja fona, tirgojies! Ne jau kads padomas, ka tu nevari atlauties, ne, ta tas ir jadara un viss. Tradicijas, respekts pret tirgotaju un pret citiem celotajiem, nemaita tirgu. Pie tam, ja paliec dusmigs, nevajag blaut, radit dusmigu seju vai raudat, Azija to nesaprot, tur prieki, bedas un dusmas iet ar vienu sejas izteiksi – smaids. Ta ari visus konfliktus risini – ar smaidu uz lupam. “Ne, ser, es nemaksasu 200 batus par so t-kreklu, jo es zinu cenas, es jums dodu 100,good for you, good for me”.

Isais cenu celvedis: 1ls=56,20 Thai Bhat

Viza (LV pilsoniem ierodities lidosta var noformet uz 15 dienam, ja gribas uz 30, jasazinas ar tuvako Taizemes vestniecibu)

Lidmasinas – galvenais noteikums – laicigi meklet vai trapit uz trakajam dienam

Ja gribi letak maksat par taksi, lidosta vai jebkur citur, mekle sev celabiedrus un daliet cenu. Taksometru vienmer prasi ar skaititaju.

Udens – 5-10bati, auglu salati – 30bati, taksis no dzelzcela stacijas uz Koasanroad 60bati, green curry – 30-50bati, kola – 10-20bati, t-krekli – 100-250bati, thai fisherman pant – 100bati, istaba – 200-600bati, bungalo uz salas – sakot no 350 lidz bezgalibai, autobus Bangkoka – 7 bati, satiksmes laiva – 14bati, transfers uz lidostu – 120-150bati.

Un viena lieta, ko verts nopirkt – Lonely Planet, pat ne tik daudz, lai zinatu, kur gulet, vai est (jo braucot uz lauriem, celotaja bibelee aprakstitas vietas, uzskruve cenas), bet lai zinatu,ko redzet,  ka tur tikt, kurs autobus tur brauc.

Nakamreiz par kaut ko citu – ka braukt uz salam, kur atrast labako nirsanu, ka tikt uz wekend-market, kadas tik istabas nav pabuts, tad jau redzes.

Khoasan road – T-shirt saves life!

p.s. pludi tur nav pastaviga dabas paradiba, dazkart gan gadas:)





ēšanas rituāli Parīzes gaumē

10 02 2010

Lai arī cik universāli pielietojums, domāju, teiciens – mīlestība iet caur vēderu – ir izdomāts Francijā. Paēdušam un vīnu uzdzērušam kļūst plašāka sirds un līdz aizkustinājuma asarām tuvs un mīļš liekas tuvākais – siera šķīvis, otrā vīna pudele, pretim sēdētājs, blakussēdētājs. Parīzes atmosfēra krodziņā ir, kad visur mudž no cilvēkiem, kad gaisā ir nepārtraukta murdoņa, kad galdi ir tik tuvu viens otram, ka aizmirstoties var iebakstīt ar savu dakšu kaimiņa šķīvī.

Nepaēdis cilvēks ir nīgrs, paēdis ir laimīgs un priecīgs. Un franču vīns dara savu darbu – apreibina un samīlina. Ne velti visi piever acis un viegli iereibušiem šoferiem, savādāk nav vērts nemaz iet ārā no mājas, ja pie vakariņu galda nevar iedzert pa kādai glāzītei.

Vīns ir kā reliģija, vīnoga ir Dievs, un tad ir variācijas par tēmu, katram pieņemamākās. Citi nekad nespēj izvēlēties dzeramu vīnu, citi var pateikt, no kura reģiona ir vīns pēc garšas, ko atstāj zeme, kurā augusi vīnoga. Bet viens ir skaidrs, jo vairāk izmēģinājumu, jo skaidrāks priekšstats par to, kas ir labs un kas ne. Vīns ir neatņemama un neaizstājama ēdiena saistviela. Vīnu nevar nemīlēt. Tas ir pret noteikumiem.

Ēdienu nevar nemīlēt. Ēdiens ir Dievs, Dievu nevar zaimot. Ēšana ir biežākā darbība pēc gulēšanas. Francijā pārtika ir pati labākā un svaigāka, to jums pateiks katrs francūzis. Laba vajag daudz, pēc šī principa vadās francūzis, tāpēc nereti aicinājums mājas vakariņās nozīmē 6 ēdienus – sākot ar riekstiem pie pirmās vīna glāzes, uzkodās garneles, kā otro pasniedzot zivi, zaļos salātus pēc maltītes, siera plati un ābolu pīrāgu. Pa vidu tam neiztrūkstošs un neizsusošs vīns un vienmēr klātesoša bagete.

Bagetes nozīmi nekad nevar novērtēt par zemu, bagetes neesamība uz ēdiengalda ir kā personisks apvainojums ēdājiem. Maiznīcas ir vienīgās iestādes bez metro, kas ir atvērtas 7 dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Ja mana maiznīca ir ciet, un katram ir sava maiznīca, tad noteikti ir atvērta cita, rezerves maiznīca, tā, kas otrā mīlētāko sarakstā. Svētdienas rītā uz maiznīcu ir garum gara rinda, tāpēc to nogaidīt var doties uz stūra kafejnīcu.

Stūra kafejnīcu ir daudz, tuvākā pie mājas, tālāka no mājas, vai citā rajonā, bet tā ir iecienītā un pārbaudītā. Čalošana, kafija, avīze. Kopš ir aizliegta smēķēšana iekštelpās, terases ir ieguvušas jaunu seju – ar sildlampām un siltumsegām. Un terases šarmu ar malkošanu, čalošanu un garāmgājēju vērošanu bauda ir visi.

Kā var nemīlēt?





zaļā Latvija

9 09 2009

Atbraucot no Malaizijas, paskatījos uz Rīgu un Latviju tūrista acīm. Un vai zināt, Rīga ir ļoti zaļa, sakopta un mierīga pilsēta. Latvija savukārt sastāv no dažām pilsētām, kurām pa vidu ir meži, meži, meži. Un ļoti šarmīgi tas viss kopā ir.

Kā arī šis suns gaļas paviljonā.

suns un viņa sapņi





izbrauciens lidz Penang

13 08 2009

Ar nakts autobusu no Melakas nonaku Penang sala, kas ir aptuveni 8h brauciena no Melakas. Ieverojamaka vieta ir Georgetown, kas tapat ka Melaka ir UNESCO mantojuma saraksta, tapec biju domajusi, ka bus daudzas lidzibas. Jasaka gan, ka pilseta dzivo 2 miljoni iedzivotaju, tapec ta ir skalaka un atraka.

Ja apvienotu Melaku ar Penang pludmali un edieniem, Melaka butu lieliskaka vieta uz planetas. Melaka jau ediens ir uber-garsigs, bet Georgetown…wow.

Pirmo dienu pavadiju atkopjoties no nakts brauciena viesnicaa un baudot briniskigas vakarinas, otro dienu es galvenokart pavadiju edot un tresaja diena es ari pati centos nokert ko edamu. Aizbraucu uz zvejnieku ciematinu un uz mola satiku divas meitenes , kas  makskereja un piedavaja pameginat ari man. Malaiziesu viesmiliba:) Mans vienigais loms bija kada cita maksernieka aukla, tapec devos uz tuvejo restoranu, lai neticamos atrumos iznicinatu veselu zivi. Vai es jau teicu – wow?! 🙂

Uz Penang ir jabrauc eest.

penang





Tioman sala, Malaizija

13 08 2009

Kad tika radita zeme, dazas vietas tika izveidotas ari salas. Vispar, dazaas vietas ari sanak ta, ka temperatura nekad nav zemaka par 28. Un kad ir divas lietas – salas un graadi, tas viss kopa rada labu kompektu.

Tioman sala sastav no 13 kurortiem, kas katrs ir piesaistits savai pludmalei un pieeja taam galvenokart tikai ar udens transportu. 5 h brauciens ar autobusu no Melakas, 1 h uz pramja un tu esi balto smilsu pludmalee ar palmaam, kokosriekstiem, svaigu arbuzu sulu, juras shalkaam, dzivosanu bungalo, merkaku shovu no ritiem, un tik skaidru udeni, ka nav nepieciesams snorkelesanas ekipejums, lai redzetu underwater world. Ir labi, ir. Man tik likaas, ka cilveku un civilizacijas tur ir par daudz.

Tioman