Tālajā 2002. gadā tika radīta un rādīta izrāde Dailes teātrī “Man arī būtu bail” , kurā spēlēja Ģirts Ķesteris un Dzelzs Vilks. Toreiz bija dzērājdzejnieks, kas nodūra savu sievu, jo domāja, ka viņam uzbrūk spilvens. Izrādē muzicēja Dzelzs Vilks, Dailes teātrim cēla nost jumtu.
2004. gadā Dzelzs Vilks sadarbībā ar Olgu Žitluhinu – šoreiz – dejas/mūzikas izrāde “kad pūcei aste ziedēs” . Psihodēliskās halucināciju dejas un mūzika cēla nost angāra jumtu Limbažos. Speciāli braucu uz turieni, laikam Rīgā nevarēja vairs tikt.
Un tagad 2007. gadā ar pirmizrādēm 29. un 30. novembrī Dailes teātra mazās zāles jumtu nost cels ” Velosipēds”. Horeogrāfija – Olga Žitluhina, izrādes dramaturģe – Inta Balode, mūzika- Dzelzs Vilks.
Biļetes www.bilesuparadize.lv , cena 5ls (studentiem, pensionāriem 3ls). Pie tam – uz šo deju/mūzikas izrādi var iegādāties e-biļetes.
![[ ... idyll ]](https://live.staticflickr.com/65535/51330967695_7cd21cfeb7_s.jpg "[ ... idyll ]")
Horeogrāfija ir ne tikai tūdaliņ-tāgadiņ, valsis un ča-ča-ča, bet jebkuras kustības savirknētas noteiktā vai improvizētā virknē.
Velosipēds – visu ciņu dejotājiem, izlikās fiziski ne pa jokam, tomēr…laikam pēc “kad pūcei aste ziedēs” es biju gaidījusi arī šoreiz ‘rokenrolu’ un jūru sviedru.
Pēdēja laikā deju mainstrīms ir palicis epileptiski kratīgs, un īpaši populāra ir kļuvusi deja, kurā dejotāji izmanto viens otra ķermeni kā balstu vai platformu savai dejas kustībai. Un tam absolūti nav ne vainas, tomēr brīžiem man nāca miegs. Lai arī saprotu, ka izrādē ir ieguldīts ārkārtīgi liels darbs un dejotāji ar saviem ķermeņiem dara to, ko lielākā daļa cilvēku nevarētu izdarīt.
Tāpēc šoreiz – teicami par izpildījumi, apmierinoši par saturu.
Vai ir vērts iet? Ir, modernā deja katru gadu ir jauna.