Latvijas rokdarbi

Pasaule, kur teju vai katrs nieks tiek sarazots tukstosiem un miljoniem rupnieciski, ir patikami apzinaties, ka joprojam ir cilveki, kas mak adit, sut un grebt koka karotes. Lidz ar so pasu globalizacijas fenomenu, kad viena prece sastav no desmit valstis razotam detalam, tiek salikta kopa kaut kur un tad ka made in France, Italy vai vel nez kur, pardota tirgu ka simtmiljondesmita, ir forsi zinat, ka ir ari tadas preces, par kuram vari but dross, ka tas ir izauklejis dzivs cilveks. Made in Latvia ir viens specigs arguments autentiskumam, roku darbam, idejas lidojumam un ticibai tai. Un kamer vel visas Latvijas brosas, krekli un kurpes netiek noceltas no konveijera, bet pagatavotas ar rokam, tik ilgi pie katras lietas staves sis ipasais handmade sarms.

Arkartigi nagi niez padalities ar linkiem uz made in Latvia. Ja nezinajat, atklasiet ko jaunu, ja zinajat, varbut velreiz atklasiet ko jaunu.

legingi, krekli, svarki, kleitas drosmigos motivos http://qooqoo.lv/

krelles, auskari, uzpleci http://lazysundays.eu/

somas http://artbag.lv/en/

kurpes, kurpites, zabacini http://zofa.lv/

Priecasos, ja komentaros padalisies ari ar citiem rokudarbiem, kurus neesmu ieklavusi saja saraksta, kas ne tuvu nav pilnigs. Tapat ar Latvijas precem, kas tiek razotas ari masveida un ari arzemju tirgiem, bet aiz kuriem stav kads no Latvijas.  Un kurus var nopirkt interneta.

 

suņu dejas

šodien biju foto izstādē un ievēroju šo foto, aprunājoties ar fotogrāfu uzzināju stāstu, ka viņš, pilnīgi bez nodoma par foto projektu, fotografējis šos suņus spēlējamies pludmalē Ziemassvētku brīvdienu laikā. Bet, kas pats jaukākais, ka otro gadu pēc kārtas aizbraucot brīvdienās uz to pašu vietu, tur tie paši suņi, tās pašas spēles. Mats matā.

 

 

velolove

Man vienmēr tik ļoti bija gribējies pa Rīgu braukt ar riteni, bet mūždien bija bail, ka nospers un vispār baigi tāli bija jāminās – 50 minūtes tomēr nav saprātīgs laiks. Tolaik dzīvoju Mežciemā, Biķernieku mežs bija kā tāda Polija autobusa ceļā uz Eiropu. Tā nu mums tur nekas prātīgs nesanāca. Savukārt Parīzē gan riteņoju bieži, bet arī nekādu baiļu, kur pieķēdēt, ar ko, jo lietoju pilsētas riteņu sistēmu. Kaut kas līdzīgs airboltika riteņiem pie viesnīcas Latvija tikai krietni vairāk vietās, nu gandrīz ik pa pārsimt metriem, un ļoti lēti – 29 eiro gadā un brauc, cik uziet. Pie tam jebkurā brīdī varu paķert riteni un noparkot to kur vien sirds vēlas.

Neteiktu, ka Parīzes satiksme ir tā draudzīgāka kādam, kas ar to nav piedzimis, bet ņemot vērā, ka pilsēta dikti pretendē uz velo draudzīgas statusu, ir daudz speciālo ceļu riteņbraucējiem, kur netraucē neviens izņemot urlas uz mopēdiem (jā, arī Parīzē ir urlas), vai arī minamies pa autobusa joslu, kur teorētiski vajadzētu būt tikai velo, autobusiem un takšiem, bet bieži vien ir kāds ķēms noparkojies.

Kamēr lāsteka pie deguna nav, braukšu.

Lasītprieks Parīzē

Tā ir pilnīga nejaušība, ka jau otrais raksts pēc kārtas par bibliotēku. Bet kā lai klusēju, ja pirmo reizi mūžā bibliotēka manī izraisa totālu sajūsmu un vēlmi tur doties atkal un atkal. Bibliotēkas kā reizi bija vietas, kur mani sasodīti nepatika iet – sasmacis gaiss, nepietiekams apgaismojums, bibliotekāres-policisti, čīkstoša grīda, šaurība, diemžēl tā tas ir joprojām simtos un simtos bibliotēku. Ne šajā, kur biju vakar.

Médiathèque Marguerite Duras man parādīja, ka var būt arī savādāk. Kaudzēm grāmatu, no vecākām līdz pilnīgi svaigām, no matemātikas līdz ceļojumiem, no žurnāliem līdz komiksiem, no mūzikas CD līdz filmu DVD. Grāmatas cilvēkiem, kas nevar salasīt sīkus burtus, speciāli datori lasīšanai neredzīgajiem vai vājredzīgajiem. Plašums, gaišums, lampas, klubkrēsli, spēļu laukums bērniem, lifts tiem, kas nevar kāpt, datori ar pieeju internetam, sasodīta vēlme lasīt.

Un ūbertehnoloģija, lai paņemtu grāmatas – pieejot pie speciāla datora, sākumā dators nolasa strīpukodu no lasītāja kartes, tālāk katra grāmata jāuzliek uz elektroniskas paletes, kas nolasa, kas tas ir un piefiksē, kad visas grāmatas ir noskanētas, tiek izdrukāts čeks – ko esi paņēmis un kad jāatdod atpakaļ. Un viss, mājās lasīt!

Onkuļi un tantes turpat pāršķirsta jaunāko presi, jaunieši pilda mājas darbus, čalīši skatās komiksus. Tas viss ir Parīzē, protams, tas viss maksā naudu un nodokļu maksātāji par to ir samaksājuši. Toties nomaksājot visos tos vājprātīgos nodokļus parīziešiem ir tādas bibliotēkas, baseins maksā 2,4E par reizi, ir Paris plages, ir pilsētas riteņi Velib un, un.

Cerot, ka arī Latvijā kādreiz tas viss būs.

Tās divas grāmatu kaudzītes ir mans vakardienas guvums

kas jauns bibliotēkā?

īstenībā arī, kas jauns domē, kas jauns pagrabā, pilī, metro tunelī, baznīcā, muzejā, telpās, kas parasti ir plašākai publikai slēgtas. Tāds tas kultūras mantojuma koncepts – divas dienas gadā plašākai publikai parādīt kā izskatās ēkas no iekšpuses un uz āru izvest procesus, kas ikdienā paliek slēpti, par kuriem dažkārt vispār nav ne jausmas, ka tie pastāv.

Tā nu vakar biju Bibliotheque nationale de France, kur ne tikai rādīja kā restaurēt grāmatas, bet arī dažādas jaunās tehnoloģijas, kas palīdz saglabāt datus vai vienkārši atvieglo meklēšanu. Piemēram, Aibo, ko cilvēki metās glaudīt un bužināt kā īstu suni, ir ārkārtīgi praktisks self-learn artificial intelligence robota piemērs, kas šobrīd saprot angliski un japāniski, bet nākotnē spēs atpazīt da jebkādu valodu, kādā ar to runās, un sniegt atbildes. Tāda tā mūsdienu bibliotēka un datu nesēji, kas saka vau un ņurd, kad pakasa aiz auss.

Bet ja mazliet prom no augstām tehnoloģijām, pilnīgi cita pasaule ir grāmatu restaurācija, kas ir smalks roku darbs. Kāda dāma, kas nodarbojas ar bibliotēkas lietu iekastošanu (katra vienība tiek likta sev pielāgotā kastē) teica, ka šis darbs sākts jau pirms 14 gadiem un vēl ir kilometriem grāmatu, kas jāsaliek kastēs. Respektīvi, šī joma krīzi nepazīst.

Un vispār, bibliotēka diezgan iespaidīga.

Ka aizbraukt uz Taizemi?

Kaut ka sanak, ka backpacker tradicijas man tuvako draugu un radu loka lidz sim nebija popularas. Ja, mana masa viena laida stopeja krustu skersu pa Eiropu, bet Azija, vismaz mana apzina, vienmer ir licies tals, dargs un nepieejams gala merkis. Lidz bridim, kad izradijas, ka tas ta nav. Laicigi iegadajoties bileti uz Bangkoku, parejais ir drosi – tas naudas daudzums, kas nepieciesams Eiropa uz nedelu, Azija bus pilnigi pietiekoss veselam menesim. Tikai ar noteikumu, ka esi ar mieru dzivot vienas, divu vai bezzvaigznu viesu namaa, est pie ielas tirgotajiem un lidmasinas vieta pa iekszemi parvietoties ar autobusu vai vilcienu. Vienvardsakot, esi celotajs vai ne?

Bangkoka dzive neapstajas nekad

Un otrkart, beidz baidities. Ka es tur sapratisu, kur es tur paliksu? Uz vietas aizbrauksi un visu sapratisi. Taizeme turisms ir attistits un neviens celotajs ar 5 latiem kabata vel nav uz ielas palicis:) Ja, tadas tur cenas, paest – latu, padzert – puslatu, palikt pa nakti - cetri lati, t-krekls – divi lati, pedu masaza – pieci lati, dredus pielikt – 10 lati, ladyboy – jebkada iespejama summa, ko vins/vina var izspiest, tapec labak uz Koasan road parak ilgi piedzerusam un vienam nepalikt.

Menesa garuma nevienu viesnicu Taizeme nerezerveju, protams, jarekinas ar pastaigam, bet vienmer var atrast gaumei un makam atbilstosu bungalo uz daudzajam briniskigajam salam, vai istabu Bangkoka.

Rietumniekiem, ierodoties Azija, ir pamats justies mazliet bagatiem, ka nu ne ar tadam cenam, bet tas nenozime, ka, ko no tevis prasa, tas ta ari maksa. Pat, ja tas ir nieks uz kopeja fona, tirgojies! Ne jau kads padomas, ka tu nevari atlauties, ne, ta tas ir jadara un viss. Tradicijas, respekts pret tirgotaju un pret citiem celotajiem, nemaita tirgu. Pie tam, ja paliec dusmigs, nevajag blaut, radit dusmigu seju vai raudat, Azija to nesaprot, tur prieki, bedas un dusmas iet ar vienu sejas izteiksi – smaids. Ta ari visus konfliktus risini – ar smaidu uz lupam. “Ne, ser, es nemaksasu 200 batus par so t-kreklu, jo es zinu cenas, es jums dodu 100,good for you, good for me”.

Isais cenu celvedis: 1ls=56,20 Thai Bhat

Viza (LV pilsoniem ierodities lidosta var noformet uz 15 dienam, ja gribas uz 30, jasazinas ar tuvako Taizemes vestniecibu)

Lidmasinas – galvenais noteikums – laicigi meklet vai trapit uz trakajam dienam

Ja gribi letak maksat par taksi, lidosta vai jebkur citur, mekle sev celabiedrus un daliet cenu. Taksometru vienmer prasi ar skaititaju.

Udens – 5-10bati, auglu salati – 30bati, taksis no dzelzcela stacijas uz Koasanroad 60bati, green curry – 30-50bati, kola – 10-20bati, t-krekli – 100-250bati, thai fisherman pant – 100bati, istaba – 200-600bati, bungalo uz salas – sakot no 350 lidz bezgalibai, autobus Bangkoka – 7 bati, satiksmes laiva – 14bati, transfers uz lidostu – 120-150bati.

Un viena lieta, ko verts nopirkt – Lonely Planet, pat ne tik daudz, lai zinatu, kur gulet, vai est (jo braucot uz lauriem, celotaja bibelee aprakstitas vietas, uzskruve cenas), bet lai zinatu,ko redzet,  ka tur tikt, kurs autobus tur brauc.

Nakamreiz par kaut ko citu – ka braukt uz salam, kur atrast labako nirsanu, ka tikt uz wekend-market, kadas tik istabas nav pabuts, tad jau redzes.

Khoasan road – T-shirt saves life!

p.s. pludi tur nav pastaviga dabas paradiba, dazkart gan gadas:)

nenovērtētais simbols – Latvijas daba

Zini, kas nāk prātā rietumniekiem runājot par Baltijas valstīm? Izņemot to, ka tur runā krieviski/ungāriski/poliski, ka tur raksta kirilicā, ka tās ir tās trīs valstis, kuras nosaukt var tikai īpaši eksemplāri. Bet mest lūpu nav par ko, ja tiek jaukta Lietuva ar Latviju, mēs paši vienā gabalā jaucam Slovākiju ar Slovēniju. Iespējams tas nav būtiski, lai gan vēsturiski Baltijas valstis nav gājušas tandēmā, tomēr tādā veidā mūs pazīst daudzviet aiz robežām. Un Krievijas fenomens mums vilksies līdzi vēl tik ilgi, kamēr mēs neliksim pretim kaut ko spēcīgāku.

Bet atgriežoties pie jautājuma, ko rietumnieki domā par Baltijas valstīm? Bijusī PSRS un blokmājas. Taisnība, taisnība, bet ir vēl kaut kas, ko mēs paši aizmirstam novērtēt. Bet daudzi, kas Latvijā ierodas pirmo reizi, vēlams, zaļajā sezonā, ir pārsteigti par to, cik Latvija ir zaļa. Rīga ir vienos parkos un ļoti tīra galvaspilsēta, ārpus Rīgas kilometriem var braukt cauri mežiem neredzot nevienu rūpnīcu, cehu, dažkārt pat mājas vai pilsētas. Mājas un pilsētas ir šarmīgas, bet rietumnieks ļoti novērtē ainavu, kad gar ceļa malām nav vieni skursteņi un dūmvadi vien.

Meži, pļavas, jūra, ezeri, kas ir pieejami gan fiziski, gan finansiāli. Latvijas daba ir salīdzinoši tik neskarta un mežonīga, tāpēc arī pievilcīga un novērtējama. 44% Latvijas teritorijas ir meži, pilsētas ir sakoptas, jūras krasts ir tik dažāds, viesu nami ir brīnišķīgās vietās. Uz ko tas velk? Uz eko tūrismu, ne tikai populāri šobrīd, bet arī ar garantiju, ka netiks pārdots vien tārps uz āķa, bet reāla manta. Un ne tikai Skandināvijai, Vācijai, Polijai, Vācijai, kāpēc ne Francijai, Spānijai, Anglijai. Cilvēki ir gatavi sperties uz otru pasaules malu, lai redzētu, piemēram, Āziju, un tad brauc mājās sapīkuši, ka tur tāda netīrība un plastmasas pudeles visur, ai, ai, ai (bet par to cits stāsts), tad lūk, Latvija – skaisti, tīri, zaļi un forši.

jauns klubs Rīgā – Nabaklab

2. aprīlī atveras jauns klubs NABAKLAB (riktīgs kalamburs), kur saimniekos draudzīgā sadarbība starp bufeti Gauja un Radio Naba. Ideja vienkārša – lai attīstītu Latvijā pirmās nekomerciālās radiostacijas pārstāvētās muzikālās un kultūras tradīcijas visās to izpausmēs. Pasākumus kūrēs Radio Naba raidījumu autori un viesmākslinieki piedāvājot grupu koncertus, DJ, muzikālos, dzejas, literatūras, teātra un kino vakarus, izstādes, modes skates, radošās lekcijas un seminārus.

Iespaidīgi ir izmēri un viss kas tur tiks piedāvāts – klubs ir 600 m2, tajā ir koncerta zāle, DJ zāle, izstāžu galerija, divi bāri, atpūtas telpa, bufete un pat retro veikals, kurā varēs nopirkt vintage un pašmāju jauno dizaineru darinājumus. Drīzumā plānots atvērt vinila plašu un kompaktdisku maiņas punktu.

Kur? – Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 12, Rīgā (pretī  Bastejkalnam)

Kad? – 7diena-3diena 12-2, 4diena – 6diena 12-6

Pirmo dienu programma:

2.aprīlī – Dzels Vilks, Satellites LV, Dj Nora, Radio Naba Dj, Arturs Mednis

3.aprīlī – Zig Zag, Inokentijs Mārpls, Radio Naba Pērļu Zvejnieka Dj.

Amatieris, Elliott Erwitt

Amatieris ir vārds ar mazliet negatīvu nozīmi, kā pretstats profesionālim, ar šarlatānisma piesitienu. Bet savā būtībā amatieris ir cilvēks, kas mīl to, ko viņš dara – amatieris no vārda mīlēt, no Latīņu amatorem nom. amator, “lover”. Un tā sevi dēvē fotogrāfs Elliott Erwitt, kurš ir izcils fotogrāfs un mīl to, ko viņš dara.

Ir daudz fotogrāfu, principā katrs, kuram ir kamera, ir fotogrāfs, bet nav daudz tādu, kas ar vienu bildi spēj pastāstīt stāstu, uzburt ainu un parādīt emocijas. Ar to arī atšķiras Fotogrāfs no fotogrāfa.

/elliott erwitt mājas lapas screenprint/

Viņam patīk suņi, bērni un nūdisms, par to arī daudzas viņa fotogrāfijas, melnbaltas, emocionālas. Daudzas viņa fotogrāfijas ir tik populāras ka, aplūkojot viņa daiļradi, noteikti, atcerēsies jau redzētas bildes. Iegūglējot Elliott Erwitt parādās virkne viņa fotogrāfiju, un īpašu prieku sagādā viņa mājas lapā zem sadaļas Portfolios, Flicks esošās bilžu sērijas. Man īpaši patīk 2 un 5.

Viņš šobrīd apskatāms Maison Européenne de la Photographie Parīzē līdz 4.aprīlim,2010 (trešdienās no 17 ieeja bez maksas). Izstādē apkopotas fotogrāfijas no sērijas – privātās, kas uzņemtas brīvajos brīžos starp fotografēšanu darba vajadzībām, laikrakstiem, reklāmām, uzņēmumiem.

ēšanas rituāli Parīzes gaumē

Lai arī cik universāli pielietojums, domāju, teiciens – mīlestība iet caur vēderu – ir izdomāts Francijā. Paēdušam un vīnu uzdzērušam kļūst plašāka sirds un līdz aizkustinājuma asarām tuvs un mīļš liekas tuvākais – siera šķīvis, otrā vīna pudele, pretim sēdētājs, blakussēdētājs. Parīzes atmosfēra krodziņā ir, kad visur mudž no cilvēkiem, kad gaisā ir nepārtraukta murdoņa, kad galdi ir tik tuvu viens otram, ka aizmirstoties var iebakstīt ar savu dakšu kaimiņa šķīvī.

Nepaēdis cilvēks ir nīgrs, paēdis ir laimīgs un priecīgs. Un franču vīns dara savu darbu – apreibina un samīlina. Ne velti visi piever acis un viegli iereibušiem šoferiem, savādāk nav vērts nemaz iet ārā no mājas, ja pie vakariņu galda nevar iedzert pa kādai glāzītei.

Vīns ir kā reliģija, vīnoga ir Dievs, un tad ir variācijas par tēmu, katram pieņemamākās. Citi nekad nespēj izvēlēties dzeramu vīnu, citi var pateikt, no kura reģiona ir vīns pēc garšas, ko atstāj zeme, kurā augusi vīnoga. Bet viens ir skaidrs, jo vairāk izmēģinājumu, jo skaidrāks priekšstats par to, kas ir labs un kas ne. Vīns ir neatņemama un neaizstājama ēdiena saistviela. Vīnu nevar nemīlēt. Tas ir pret noteikumiem.

Ēdienu nevar nemīlēt. Ēdiens ir Dievs, Dievu nevar zaimot. Ēšana ir biežākā darbība pēc gulēšanas. Francijā pārtika ir pati labākā un svaigāka, to jums pateiks katrs francūzis. Laba vajag daudz, pēc šī principa vadās francūzis, tāpēc nereti aicinājums mājas vakariņās nozīmē 6 ēdienus – sākot ar riekstiem pie pirmās vīna glāzes, uzkodās garneles, kā otro pasniedzot zivi, zaļos salātus pēc maltītes, siera plati un ābolu pīrāgu. Pa vidu tam neiztrūkstošs un neizsusošs vīns un vienmēr klātesoša bagete.

Bagetes nozīmi nekad nevar novērtēt par zemu, bagetes neesamība uz ēdiengalda ir kā personisks apvainojums ēdājiem. Maiznīcas ir vienīgās iestādes bez metro, kas ir atvērtas 7 dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Ja mana maiznīca ir ciet, un katram ir sava maiznīca, tad noteikti ir atvērta cita, rezerves maiznīca, tā, kas otrā mīlētāko sarakstā. Svētdienas rītā uz maiznīcu ir garum gara rinda, tāpēc to nogaidīt var doties uz stūra kafejnīcu.

Stūra kafejnīcu ir daudz, tuvākā pie mājas, tālāka no mājas, vai citā rajonā, bet tā ir iecienītā un pārbaudītā. Čalošana, kafija, avīze. Kopš ir aizliegta smēķēšana iekštelpās, terases ir ieguvušas jaunu seju – ar sildlampām un siltumsegām. Un terases šarmu ar malkošanu, čalošanu un garāmgājēju vērošanu bauda ir visi.

Kā var nemīlēt?